Gauja augšgalā
Autors: H. Inesietis
Avots: Mednieks un Makšķernieks, Nr.12 (01.12.1930). Periodika.lv
Gauja, ja ģeogrāfijas grāmatās būtu pareizi rakstīts, iztek kā mazs strautiņš no Alauksta ezera Vecpiebalgā. Šis strautiņš iziedams caur Lodes un Taurenes ezeriem, ieiet Dzērbenes robežas jau kā paprāva upe. Esmu apbraukājis gandrīz visas Latvijas upes un ezerus, bet nezinu ideālākas spiningošanas vietas, kā no Dzērbenes Kurmjiem līdz Jaunpiebalgas dzelzceļa stacijai. Gauja še iet līku loču gandrīz visu laiku tomēr dzelzceļa tuvumā, t. i. no Dzērbenes līdz Piebalgas stacijai. Pati upe še vēl nav plata, 3 – 4 asis, bet par to daži atvari ir krietna ezera lielumā. Upe pieaugusi ar lēpu lapām un zirnājiem, tāpat arī atvaru gali, pašam atvaram gar malām ir arī zāles, bet vidus tukšs, dziļums dažās vietās 3 —5 asis, – īsta līdaku noliktava. Šur un tur ir akmeņainas krāces, kurām atkal seko dziļie atvari. Krasti visur stingri, viegli pieejami, arī krūmi retās vietās un palaikam tik ap seklām krācēm, kur tā kā tā nevar rīkoties ar spiningu. Tiešām spiningotāja paradīze, kura bez tam taisnā līnijā velkas ap 20 klm. Un ar visiem upes līčiem būs savi 40 klm., ja ne vairāk. Šis apgabals ir makšķernieku paradīze ne vien pēc izskata, bet arī zivju ziņā, sevišķi tos gados, kad pavasaros ir lieli plūdi un zivis kāpj uz upju augšgaliem. Līdaku še ir tad bez gala daudz arī īsti šķaunadžu makšķernieki še var vilkt pudiem smagus lomus, sevišķi sējas odu laikā vasarā. Līdzīga zivju bagātības ziņā Gauja ir tik ap Gaujeni, tad ap Strenčiem, pie Ķūķa krācēm un Carnikavā netālu no Gaujas ietekas jūrā. Šai apgabalā ir vislabākās vietas pret Dzērbenes Kurmjiem, tad Vecpiebalgas Spulgu luksti, ap Gaujas krogu, ap Ormaņiem un Vēveriem, tad otrais un trešais kilometrs no Drustu stacijas uz leju un tad Jaunpiebalgas mācītājmuižas luksta pļavās. Atminos, kad vēl maz spiningi bij pazīstami, tad par dienu ap Gaujas krogu vai arī ap Jaunpiebalgas mācītājmuižu varēja vilkt tādus lomus, ka bij jābrauc ar zirgu, lai novestu viņus līdz stacijai. Tagad ir citādi, jo pateicoties Latvijas spiningkātu un spoļu rūpniecībai, – spinings ir katram vietējam studentam, skolniekam, daudziem vietējiem saimniekiem un katram dzelzceļniekam. Sevišķi pēdējie Drustu un Piebalgas staciju rajonos katru brīvu brīdi ir pie Gaujas un staigā viens pēc otra, kā leišu sirotāji. Līdaku arī še vēl ir diezgan, bet viņas ir vairāk «izskolotas” un bagātus lomus var vilkt tikai ar kādu neparastu vizuļa veidu, p. p. ar koka vizuļiem. Vietējie līdakas vairāk makšķerē ar karūziņām. Katram gaujmalas saimniekam jau no tēva tēvu laikiem pie mājas ir mazs karūsu dīķītis un katru svētdienu saimnieks līdz ar dēliem sēd pie sava atvara un makšķerē līdakas. Tā tas ir gājis no paaudzes uz paaudzi, katru svētdienas vakaru ir saimniekam zivju zupa un līdaku vēl tagad viņa atvaros ir diezgan. Darbdienās arī visi ganupuikas, tiklīdz pīkst. 11 sadzen mājā lopus, paķer makšķeri, kura turpat stāv pieslieta pie klēts, tad spainīti ar pāra karūziņām – visu dienvidu atpūtas vietā sēd Gaujmalā un reti kad atnāk mājā bez kāda līdaķela. Šo pavasaru, kad neizdevīgā Ogre bij apnikusi un Rīgas apgabala upēs nekas labs nebij sagaidāms, kādā sestdienā nospriedu braukt uz Gaujas augšgalu, uz Piebalgas staciju un tad pa dienu izņemt cauri Jaunpiebalgas mācītājmuižas lukstus no stacijas līdz dzirnavām, taisnā līnijā ne vairāk par 4 klm., bet gar Gaujas līkumiem droši savi 8 kilometri. Viens gan nepatīkamais apstāklis šai izbraucienā ir tas, ka izbraucot sestdienas vakarā, esi Piebalgā tūliņ pēc pusnakts un atpakaļ uz Rīgu var braukt tikai nākošā naktī ap pīkst. 3 rītā, tā tad 2 negulētas naktis un atpakaļ Rīgā tik esi pirmdienas rītā ap plkst. 7. Tiešām nesaprotu dzelzceļu virsvaldi, tas ir vairāk, kā cūcība. Dzelzceļu virsvaldē tak ir tik daudz makšķernieku, pat makšķernieku – sportsmeņu biedrības priekšnieks ir izvēlēts no viņu vidus, un pēc tam drīkst sastādīt uz tik zivotu apgabalu tik nepiemērotu makšķernieku vilcienu. Cūcība, vairāk nekas, taisni tādēļ vien ir jāpāriet tagadējās biedrības valdes opozicionāros.
Sestdienas vakarā pēc karstām debatēm ar savu otru pusi, kur tika runāts par kādreizēju kakla nolaušanu, noslīkšanu, vilku briesmām (sestdienas „J. Z.” numurā bij ziņots, ka Piebalgā manīts vilks) u. t. t., esmu vagonā uz augšējā sola un konduktoram cieši piekodinu mani uzmodināt pēc 3 1/2 stundām Piebalgā. Tumšā naktī izkāpju no vagona, vairāk kā 4 stundas jāgaida, kamēr varēs iesviest pirmo reizi spiningu. Laiks – sliktāku nevaru iedomāties. Vējš tāds, ka gar zemi gāž, auksts, rets lietus, kurš dažreiz pārvēršas sniegā. īsts Grenlandes un Špicbergenas anticiklons, lai gan Barlotti pareģoja sauli.
Stacijā dzeru vienu glāzi tējas pēc otras, bufetmamzele sāk žāvoties un liek manīt, ka laiks iet laukā uzgaidāmā istabā, kur pa soliem un uz grīdas guļ kādi 50 latgalieši, kas iebraukuši darbu meklēt. Še es negribu vēl 3 stundas palikt, tādēļ nospriežu pa dzelzceļa sliedēm iet uz Drustu stacijas pusi, kādi 4 klm., līdz dzirnavām, kur sliedes ir gandrīz uz Gaujas krasta. No turienes tad sākšu savu spiningošanu, un līdz vakaram būšu Piebalgā atpakaļ. Domāts – darīts. Ātri novelku zābakus, uzvelku pastalas un dodos laukā tumšā naktī. Izejot no stacijas mani saņem tāds vēja brāziens, ka tikko noturos uz kājām. Nemīlīgs, auksts lietus, bet pa sliedēm pastalās viegla iešana. Lietus drīz pāriet sniegā. Ir tik tumšs, un tāda migla, ka meži gar dzelzceļa stigu izliekas kā netīra, pelēka siena. Pirmā stunda paiet ātri, otrā stundā, jau soļi paliek gurdenāki. Nevar arī saredzēt uz priekšu vairāk par 3 soliem. Paliek baigi ap dūšu, īsta raganu nakts, arī bīstos, ka mani nesabrauc kāds vilciens. Dzirnavu nav iespējams saskatīt, lai gan jau ir plkst. 3, tātad esmu gājis gandrīz 2 stundas. Nospriežu noiet no sliedēm un sagaidīt rīta gaismu mežā, kaut kur pavējā. Tikko esmu nogājis no sliedēm, te dārdēdams nobrauc man garām preču vilciens. Vai nu mani glāba no sabraukšanas Dievs vai instinkts, bet sabraukts būtu noteikti, jo pat tagad 10 soļu no sliedēm varu tikko saskatīt miglā abas ugunīgās acis. Pār muguru pārskrēja auksti drebuļi, pat nemanu, ka esmu iegājis purvā, kur pastāvīgi iestiegu dūnās un esmu pilnīgi slapjš jau līdz ceļgaliem. Beidzot ieeju nelielā mežiņā. Cik te patīkami un silti, lai gan egļu galotnes drausmīgi šņāc. Uguni nevaru uzkurt, vis ir slapjš, arī saredzēt nevar vairāk par 2 -3 soļi. No nervu uztraukuma zobi klab, un tādā stāvoklī sēdu pie lielas egles vairāk kā stundu, papirosu no mutes neizlaizdams. Plkst. 4, vēl nav gaismas, lai gan pēc kalendāra vajadzēja būt; tik ap puspieciem sāku jau saskatīt apkārtnes pelēkajos krūmus. Piecos no rīta sāku iet un izpētīt, kur esmu. Izrādās, ka esmu jau garām dzirnavām, un esmu tikai 1/2 klm. no Drustu stacijas, un tagad man jānoiet gar Gauju atpakaļ līdz Piebalgai kilometri 15. Nu laika diezgan, diena gara. Gauja tik pāra simtu solu no sliedēm. Esmu tā nosalis, ka nevaru pie auklas piesiet vizuli, tādēļ minūtes 10 sildu rokas kabatās. Beidzot spinings ir gatavs. Tāda vētra, ka var iesviest tik pa vējam, pretim sviest nav ko domāt, un arī uz sāniem sviežot vējš nes vizuli atpakaļ pļavā. Varu iesviest tik 3 – 4 reizes no vietas, tad rokas no aukstuma paliek tik stīvas, ka vairs nespēju griezt spoli, un vairāk minūtes ir jāsilda bikšu kabatās. Tā esmu nogājis jau kādu kilometru, ka no aukstuma vairs nevaru izturēt, un ieeju kādā siena šķūnī apsildīties. Šķūnī uz apgāztas kastes guļ 4 pusnoplucināti vārnēni, droši tas ir Bulēnu puikas darbs, kas viņus vakar ir izņēmis no ligzdas un šodien, kā pie svētdienas, ceps. Apsedzu slapjās kājas un gurnus ar sienu, rokas sabāžu kabatās, un bēdīgs skatos caur šķūņa durvīm, kur trako vētra un neganti loka upmalas kārklus. No Barlotti pareģotās saules nav ne vēsts. Drīz ierodas arī pats vārnēnu saimnieks, gadus 12 vecs zeņķis, kurš no mājas laikam ir novērojis manu novietošanos šķūni.
„Onkulīt, tie mani vārnēni,” puika labrīta vietā steidzas man stāstīt.
“Nu, tavus vārnēnus es neaiztikšu, bet saki, kur še ir daudz līdaku?” es jautāju zeņķim, kurš jau man, kā vecs draugs, ir nosēdies blakus.
“Vai, Dievī, līdaku pilns ir katrs atvars,” puika steidzas man stāstīt. „Ače, šai pašā atvarā es ar karūsiņām vakar izvilku divas līdakas, tur nākošā atvarā saimnieks pagājušo svētdien izvilka 4 līdakas u. t. t.” Par katru atvaru puika stāsta briesmu lietas, kamēr aiziet līdz tādam tālam atvaram, kur vairs Gauja nav saskatāma. Lai gan es puikām ticu pie upes vairāk, kā pieaugušiem, tomēr man arī tā lieta izliekas šaubīga, jo man līdz šim nav bijis neviena kodiena.
Drusku cik necik apsildījies, sāku spiningošanu par jaunu. Bieži jāpārtrauc, lai apsildītu kabatās rokas, lai gan jau ir plkst. 7 rītā. Vairāki puikas lielītie atvari, kuri pēc izskata ir debešķīgi, nedod man neviena kodiena. Pie piektā atvara satieku kādu veci, kurš makšķerē ar karūsiņām, un kuram spainītī bez karūsiņām jau plunčojas ap 2 mārc. smaga līdaka.
„Švaka padarīšana, Rīgas kungs,” vecis man paziņo. „Ja laiks nelabosies,” nebūs ne velna. Vot, še pat atvaru galā, kur tas zāļu kušķis, es pērn izvilku 12 mārciņas smagu, bet šodien makšķeri tur turēju veselu pusstundu un it nekā, lai gan tur ir kāda līdaka.”
Tā kā tā vieta ir izmakšķerēta, es tomēr iesviežu vizuli, un brīnums — cieti ir un pēc minūtes jau ap 1 1/2 mārciņu smaga līdaka lēkā krastmalā. Arī vecis pienāk apbrīnot to līdaku, kurai mans vizulis labāk ir garšojis, kā viņa karūsiņa. Sapīpojām uz pirmo zivi un eju tālāk. Paliek daudz labāk ap dūšu, pat laiks izliekas tā kā siltāks. Pēc pāra atvariem kādā attekas galā, uz vietas stāvēdams ar 5 metieniem izvelku 3 skaistas līdaciņas. Nu man ir jau 4 zivis un laiks paliek pavisam siltāks, sevišķi vēl tad, kad šo laimīgo vietu atstādams, iedzeru pāra lielus šņabus. Drīz rokā ir jau piektā un sestā, un visas tā no1 – 3 mārciņām. Lielas jau nav, bet tomēr ir kas. Tuvojos skaistam Gaujas līkumam, kurā ir daudz atvaru. Pirmā atvarā vizulis aizķeras aiz ieliktas tinas un viņš ir jāzaudē, aukla raujot notrūkst. Tikko esmu piesējis jaunu vizuli, redzu no tuvējām mājām skrien saimnieks ar sētas mietu rokā. Drošības dēl palieku uz vietas tāvot.
„Ko tu bradā te pa manu pļavu un nomīdi man zāli, taisies, kā tieci projām. Droši vien, esi kāds deputāts, kas ir iedomājies, ka var darīt visu, ko grib,” vinš man bargi uzkliedz.
„Bet saimniek, zāles tak pļavā vēl nemaz nav. Arī es eju tik pa celiņu gar Gaujmalu, kas jau sen ir iemīts no makšķerniekiem, un kur nekad zāle arī neaug. Bez tam Gauja ir pludojama upe, un pēc likuma…
„Ak tu man mācīsi likumus. Cits neesi, kā deputāts. Pērn, kad noslīka visas manas pļavas, mēs neredzējām neviena deputāta, bet šogad tu esi klāt, un vēl velc manas līdakas. Taisies kā tieci. Visas tās pļavas līdz tam meža stūrim ir manas, un tev staigāt še neatļaušu.”
Lai gan jūtos glaimots par deputāta amatu, un apšaubu saimnieka tiesības uz visām pļavām līdz meža stūrim, jo netālu redzu kupices mietu, tomēr pa devīgi eju pāri pļavai uz tīrummalu un tad gandrīz veselu kilometri līdz meža stūrim eju pa gancelu. Acis šad un tad pametu uz Gaujas līkumiem. Debešķīgi atvari, bet vai tad nu es kā deputāts iešu mīdīt kājām likumu.
No meža stūra Gauja maina savu izskatu. Še viņa tek pāra kilometrus caur mežu, ir akmeņaina un tik sekla, ka gandrīz visur ir redzams dibens. Lēnām velkos uz priekšu. Vienā vietā straume mutuļo un pēc tam paliek lēnāka. Niekodamies iesviežu spiningu. Spēcīgs rāviens, un ap mārciņu smags sapals ir jau malā. Otrā sviedienā tāds pats sapals, trešā sviedienā sapals atsprūk. Ar ziņkāri apskatu šos retos spiningotāja ciemiņus. Vēl pāra līdzīgās vietās izmēģinu roku uz sapaliem, bet nekā, vai nu viņu tur nav, jeb arī viņi ir gudrāki. Beidzot esmu cauri mežam. Divas skaistas saimniecības, viena otrai pretim, pašā upes malā. Sākas atkal atvari, un vienā no viņiem noķēru savu septīto līdaku. Drīz arī ir dzirnavas, no kurienes es šorīt gribēju sākt savas gaitas. Kā par brīnumu, vējš sāk stāties, debeši izklīst un sāk spīdēt tik silta saulīte, ka ne varu atturēties kārdinājumam atlaisties piesaulītē, lai sasildītos, uzkostu un atpūstos no grūtā rīta. Kad atlaidos pie dzirnavām sausā uzkalniņā, bij plkst. 10, bet saules stari bij mani iemidzinājuši, jo pamodos tik plkst. 12 no dzirnavnieka raibā kranča, kas bij mani atradis un nejauki rēja. Jutos atkal vesels, jautrs. Laiks debešķīgs, saulīte silda labi, vēja gandrīz nav. Ātri uzsviežu plecos jau pasmago rukzaku, paķeru spiningu un skrēju uz tuvāko atvaru. Mālainā piekalnē slīd kāja, es nogāžos visā garumā, slīdu vēl pāra solus un zaudēju samaņu. Kad sāku atkal ko saprast, jūtu, ka nevaru kustēties ne no vietas. Kāja ir stipri sagrūsta, nevaru pat piecelties un līdz stacijai vēl pa gaisa līniju 4 kilometri, gar Gauju ap 8 kilometri. Gribu kliegt palīgā, bet paliek tā kā kauns. Noauju pastalu, ilgi spaidu un masēju sagrūsto vietu un tā kā paliek labāk. Ar lielām pūlēm pieceļos, lai gan neganti sāp. Nu kad esmu piecēlies, var iesviest arī spiningu. Jau otrā sviedienā spēcīgs rāviens. Nu ir cits pretinieks, rīkojos uzmanīgi, bet līdaka bij no «skolotām”. Piepēži viņa, kādas 6—7 mārciņas smaga, lec gaisā vismaz metri augstu, pie tam purina visu laiku ar galvu, censdamās izkratīt no mutes vizuli, kas viņai ari izdevās. Ardievu, mana šās dienas lielākā zivs. No atvara līdz atvaram velkos klibodams. Ar laika pārmaiņu gandrīz katrā atvarā ir kodiens, bet atsprūk tūliņ pēc grābiena, neķer vairs tik skaidri, kā no rīta. Atkal vienā attekas galā piedzīvoju, ka uz vietas stāvēdams izvilku 3 līdakas un 2 vēl palaidu. Ap plkst. 15 man ir 17 līdakas un 2 sapali, rukzaks galīgi pilns. Nespēju vairs paiet, arī kāja stipri uztūkuši. Nospriedu mest mieru un lēnām vilkties taisnā līnijā uz staciju, jo tuvumā nebij nevienu māju, tik nepārredzamas pļavas, caur kurām tek Gauja, un kuras ierobežo zilie meži. No veciem ļaudīm biju dzirdējis, ka sāpes un tūkumu noņemot svaiga zeme tādēļ noāvu kājas, iebāzu sagrūsto kāju kurmja rakumā un apsedzu ar zemēm. Nosēdēju tā kādu stundu, tiešām palika tā kā vieglāk. Uz staciju gāju basām kājām, atpūzdamies pēc katriem 100 soliem, un šos 3 kilometrus gāju 7 stundas. Kādas sāpes izcietu šai gājienā, pēc tam 5 stundas vilcienu gaidīdams un 3 1/2 stundas Rīgas braucienā, par to labāk nerakstīšu. Labāk ir arī klusu ciest, jo sievai stāstīju, ka sagrūdu kāju Piebalgā vilcienā kāpjot. Kāja tā satūka, ka vairs nevarēju uzvilkt zābaku, tāpēc Rīgā izkāpu ar zābaku vienā kājā, otrā kājā zeķe, rokās otrs zābaks un spiningkāts, plecos smags rukzaks. Ar lielām pūlēm nokļuvu taksītī, tad savā dzīvoklī, un kas tur notika, lai paliek ģimenes noslēpums. Divas dienas nogulēju gultā, un kā Sokrāts pacietīgi panesu visus sievas sprediķus. Trešdien biju jau dienestā, un kad ceturtdien ieminējos, nez, kur lai svētdien braucu, sieva tik iesaucās: „Ja man būtu meita, nekad viņu nedotu par sievu dzērājam, kāršu spēlmanim medniekam un makšķerniekam.” Varbūt viņai attiecībā uz pirmām 3 profesijām arī ir taisnība.
Gaujas augštecē
Autors: G. Ievkalns
Avots: Padomju Venta (Ventspils), Nr.139 (03.09.1975). Periodika.lv
Upes krastā ziedoša linu druva neviļus atsauc atmiņā, ka Piebalgas novada slavu tālu pasaulē aiznesuši ne vien brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki», bet arī Piebalgas audēji. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Piebalga kļuva par pašu lielāko linu aušanas mājrūpniecības centru visā Baltija. Piebaldzenu austos audeklus pazina gan Ventspilī, gan Pēterburgā, gan Helsinkos.
Piebalga – tas ir gleznains, skaistām dabas ainavām bagātīgi apveltīts novads Vidzemes augstienē. Savā laikā to iepazinām, braucot uz Kalna Kaibēniem. Tagad varam teikt, ka pazīstam Piebalgu arī no upes puses.
Mums teica: Piebalgā jums par ēdamo nebūs jāuztraucas tur pašā Gaujas krastā līdz vienpadsmitiem vakarā atvērts krodziņš.
Oficiāli šis iestādījums saucas paviljons «Gauja». Bet neoficiāli to plašā apkārtnē pazīst ar nosaukumu «Sievu asaras». Melš, ka pirms pieciem gadiem piebaldzēnu sievas līdzīgu krodziņu nodedzinājušas, bet uzņēmīgi cilvēki tā vietā uzcēluši jaunu, modernāku.
Piestājam arī mēs, kaut gan izkļūt no laivām krastā nākas grūti. Paviljonā dabūjamas maizītes, tomāti, konservi, dzērieni dažādās nokrāsās par restorāna cenām. Upes malā pie galdiņiem zem klajas debess sēž vīri un cilā glāzītes.
Tālāk jūs netiksiet, viņi saka, kad kāpjam laivās. — Gauja aizaugusi.
Aizaugusi? Vēl ciešāk nekā augštecē? Nevar būt. Tomēr mums tūdaļ nākas vilties. Aiz tilta iekļūstam tik blīvos ūdenszāļu žņaugos, ka netiekam ne no vietas.
Bargās ziemās ledus palu laikā vienmēr ir pildījis upju sanitāru lomu. Diemžēl, pēdējos gados mums vairs nav bijis ne īstu ziemu, ne palu. Turklāt cilvēks ar savu bezdarbību vietām radījis šīm zālēm tik labvēlīgus augšanas apstākļus, ka, liekas, te selekcijas ceļā radīta gluži jauna šķirne. Aiz Jaunpiebalgas tilta, kur pienotava iepludina Gaujā savus baltos notekūdeņus, glīveņu un ūdens mēra – elodeju masa sasniedz rekordražu. Tikai veltīgi tā pavasaros gaida savu pļāvēju.
Pa zemes ceļu no Jaunpiebalgas līdz Rankai ir kilometru desmit. Pa upi iroties, šis attālums jāpareizina vismaz uz trīs, jo Gauja te met lielus līkumus. Un viscaur zāles, zāles… Tikai nākamajā dienā pirms Rankas kartona fabrikas, kur sāk izpausties aizsprosta ietekme, beidzot nokļūstam tīros ūdeņos. Un pirmo reizi izjūtam, ka laivas sāk nest straume.
Aiz Rēveļu tilta straumes ātrums jau kļūst tīri pieklājīgs. Ūdens putodams brāžas starp akmeņiem šaurā spraugā. Vai mūsu laivas tiks tai cauri? Tiek. Nepagūstam ne attapties, kad esam jau izrauti cauri Rēveļu dzirnavu darba gaņģim. Par laimi pašu dzirnavu vairs nav, citādi sazin kas no mums būtu palicis pāri.
Kurš gan vairs saskaitīs, cik Gaujas krastos ir šo veco, laika zoba sagrauzto ūdensdzirnavu ēku! Vietām no šīm dzirnavām Gaujā palikuši aizsprosti. Bet daudzās vietās arī to nav.
«Plācīšu» dzirnavu ēku šķelto laukakmeņu mūri upes līkumā parādās pēkšņi, priecinot acis ar savām skaistajām formām. Kaut gan pulkstenis rāda tikai ceturto pēc pusdienas stundu, velkam laivas krastā. Ir svētdiena. Bez tam iepriekšējā nakts mums pienāca gandrīz vai pašā Rēveļu ceļu krustojumā, gaužām nepievilcīgā vietā, tāpēc šoreiz nakšņošanai izvēlamies jaukāku dabas stūrīti.
Mēs neesam vienīgie, kuri šeit piestājuši apbrīnot tēvu tēvu izcilo darba prasmi. Pavecs vīrs vadā gar mūri savus tālīnos radus un kā jau zinātājs stāsta:
Šajā spārnā Plācītim bija dzirnavas, bet galvenajā ēkā vilnas kārstuve un vērptuve. Paskat, kādas logu ailes izbūvējis: uz mata tādas pašas kā Gaujienas barons Volfs.
Šodien no kādreizējās «Plācīšu» godības palikušas pāri vienīgi atmiņas. Lepnā ēka cietusi ugunsgrēkā, jumts iebrucis, sienas sagāzušās. Veseli palikuši vienīgi metru biezie šķelto laukakmeņu mūri un skurstenis, kura galā stārķu pāris savijis ligzdu. Vēsture aizmēzusi mēslainē gan vācu, gan pašmāju pelēkos baronus.
Laivas novietojam pie ceriņu krūma zem pašiem rūpala logiem, nebaidoties, ka «Plācīšu» saimnieks jebkad varētu mūs padzīt no savas paradīzes. Laivām nepieciešams remonts. Pēc smagajiem ceļa posmiem «Gāgai» lieku jau ceturto ielāpu. Ar bažām aplūkoju pustukšo līmes pudelīti: priekšā taču vēl ir garās Sinoles un Sikšņu krāces. Vai tās izdosies pārvarēt bez avārijas?
Lietus mākoņi beidzot ir pazuduši no debess juma. Jau trīs dienas saule nežēlīgi cepina, tāpēc ik pa brīdim jāmeklē veldze Gaujas ūdeņos. Visvairāk, šķiet, par to priecājas Flēra. Pēc daudzajām peldēm viņa kļuvusi tik pārgalvīga, ka nebaidās pastaigāties pa laivas pontoniem un sēdēt pat uz katamarāniem uzsietā drēbju maisa. No turienes viņa ar nicīgu pārākumu noraugās uz visiem kājāmgājējiem – suņiem, govīm, teļiem, kam braucam garām.
Taču krastā Flēra ne par ko nav piedabūjama nākt līdzi pēc piena, jo aiz «Plācītēm» krūmos ganās vistas. Un ej nu sazini, vai tās nav tikpat plēsīgas kā aitas, no kurām kucēnam nācās mukt ceļojuma pirmajā dienā.
Ejiet vien! šķiet, saka kaunīgi pieglauztās ausis un trīsošais astes galiņš. Es tikmēr paspēlēšos ar tauriņiem. Bet arī šī aizraušanās Flērai beidzas bēdīgi: otrā rītā tauriņu dēļ viņa nokavē iesēšanos laivās un diabū laisties straumē peldus.
Aiz «Plācītēm» iezīmējam kartē pirmo smilšakmens atsegumu, kas izveidojies augstā Gaujas kreisā krasta kraujā. Upes kritums te kļūst acīm saredzams. Straume laivas ātri nes uz priekšu.
Nākamais etaps – Velēna. Ceļu krustceles un neliela apdzīvota vieta Lizuma ciemā, kas ievērojama varbūt vienīgi ar to, ka te draudzes skolā mācījies pazīstamais latviešu rakstnieks Apsīšu Jēkabs.
Bet līdz Velēnai mums tomēr vēlreiz nākas uzlikt laivai ielāpu.
Putnu un zvēru bagātibas Jaunpiebalgas mežos.
Avots: Mednieks un Makšķernieks, Nr.12 (01.12.1925). Periodika.lv
Ir daudz rakstīts “Medniekā un Makšķerniekā” par putnu un zvēru bagātībām dažādos Latvijas apvidos. Arī mans nolūks ir šajās rindās sniegt dažas ziņas par Jaunpiebalgas apvidu.
Iestājoties ziemas laikam, sākas visizdevīgākās medības. Šajā laikā var arī labāk orientēties par putnu un zvēru bagātībām. Pret pagājušo, 1924.gadu, var teikt droši, ka putni un zvēri ir vairojušies; sevišķi tas sakāms būtu par zaķiem. Tas laikam izskaidrojams ar pagājušā gada silto ziemu.
Strādājot šovasar pie valsts mežu mērīšanas darbiem, Piebalgas mežnieniecībā, varēja jau redzēt ari stirnu pulciņus, kaut gan ļoti maz. Ir arī sastopami Gaujā ūdri, bet mazos apmēros. Sastopamas lielākos mežos arī caunas. Sevišķi šogad Jaunpiebalgas apvidus ir bagāts ar lauku irbēm, kuras sastopamas vai uz katra soļa. Rubeņu arī “Dieva” svētība. Lielākos mežos ir arī medņi. Man pat bij izdevība šovasar nejauši uziet virsū divām medņu mazuļu saimēm.
Kā galveno faktoru putnu un zvēru vairošanai es uzskatu: a) taupības laika ievērošanu un b) malu mednieku apkarošanu, īsā laikā ir izdevies nākt uz pēdām vaj veselam pusducim malumednieku, kuriem tad ari jāstājas likuma priekšā. Še ļoti jābūt pateicīgiem par sekmīgu malu mednieku apkarošanu mežzinim B. un mežsargiem K. un Z.
Ir ari mums sava mednieku biedrība, bet par to daudz neteikšu.
Cik par viņas darbību varu spriest, tad līdz šim vēl ir bijuši vienīgi vārdi un vēlēšanās, bet kad sāks rādīties darbi un sekmes, to vēl nevar paredzēt.
Mēs sūrojamies par ārkārtīgo putnu un zvēru tukšumu, bet mūsu visu vēlēšanās ir redzēt Latvijas mežus bagātus.
Kā panāksim šo bagātību?
Katra apzinīga mednieka un ari pilsoņa pienākums lai ir: ievērot galvenā kārtā taupības laiku un sekmīgi malu medniecību apkarot.
Cerēsim, ka ar jaunu gadu mums būs vairāk gribas un darbu mūsu faunas kuplināšanai un aizsardzībai.
Nedaudz par Gauju
Autors: J. Kučers
Avots: Dzirkstele (Gulbene), Nr.55 (06.05.1969). Periodika.lv
Gauja ir skaistākā Vidzemes upe. Par tās izteku valda trīs uzskati. Vecākais pastāvēja ilgu laiku. Bija pieņemts, ka Gauja iztek no Alauksta, starp Brežģa kalnu un Cepļu ciematu tai pāri vijas Dzērbenes – Piebalgas lielceļš. Kādus kilometrus tālāk upīte ietek mazajā Laidzes ezeriņā.
Tagad ģeogrāfi pieņēmuši, ka upes izteka meklējama tās garākajā un ar ūdeni bagātākajā zarā, kas ieplūst Laidzes ezeriņā. Tātad Gaujas izteka meklējama Elku kalna apkaimē. Tur tā vijas starp pļavu ieplakām kā sīka urdziņa, pie «Ģībēnu» mājām tek cauri vairākiem dīķīšiem, no kreisās puses uzņem pieteku un ieplūst gleznainajā Sobula ezerā. Te viņu sauc gan par Ārnīšu, gan par Ežupīti. No Sobula ezera upīte nonāk Laidzes ezeriņā. Lejpus tā Gauja jau ir prāva, pār kuru grūti pārlēkt. Pie Lodes Gauja tek pa vairākiem dziļiem un šauriem pagultnes ezeriem. Pats pēdējais ir Taurenes ezers.
Tie ļaudis, kas dzīvo Alauksta austrumu pusē, uzskata, ka Gauja iztekot no «Incēnu» mājas akas, plūstot kādu gabalu pa zemes apakšu, tad kā neliels strautiņš nonākot Alaukstā. Šis uzskats gan pastāv tikai nostāstos.
Gauja rakstos pieminēta jau labi sen. Zviedru laikā upe minēta Gaujasmuižu (Sinole, Lejasmuiža) revīzijās.
Visi ģeogrāfi un mācību grāmatu sastādītāji pieminējuši Gauju savos darbos. Vecie un tagadējie dzejnieki rakstījuši vārsmas par Gauju, mākslinieki un komponisti to atainojuši savos darbos. Roberts Sēlis uzrakstījis romānu «Gauja». 1933. gadā sarīkoja pirmo komplekso Gaujas ekspedīciju un pētīja upes ģeoloģiju, floru un faunu. Jau agrāk Gaujas ģeoloģiju pētījis Z. Lancmanis, Ašmanis, I.Sleinis, N. Delle.P. Liepiņš, V.Pērkons, Stelle, Āboliņš, Grāvītis. Gaujas smilšakmens iežos daudz bruņuzivju atlieku savācis Teodors Kamšs, kas apkopojis Gaujas gliemeņu faunu, sākot no lielajām anodontām līdz niecīgākajam gliemezītim.
Gaujas krasti apdzīvoti jau senlaikos. Trūkst pētījumu par upes piekrastes vēsturiskajam vietām un dabas pieminekļiem, it īpaši tās augštecē. A. Konstants brošūrā «Lejup pa Gauju» gan uzrādījis daudz ziņu, kas būtu sīkāk izpētāmas. Pats esmu savācis materiālus par vēsturiskajām vietām Gaujas krastos no Jaunpiebalgas līdz Lejasciemam, kā arī nofotografējis dabas pieminekļus šinī posmā, apkopojis ziņas par visām Gaujas dzirnavām. Pētīju arī upes ģeoloģiju no Jaunpiebalgas līdz Virešiem.
Līdz šim nav skarta Gaujas piekrastes māju etnogrāfija. Gar upi dzīvo ļaudis ar atšķirīgāku dzīves veidu nekā tajos ciemos, kas atrodas tālāk no Gaujas.
Pa retam Gauja atdod senmantas. Pie Jaunpiebalgas atrasts taura ieradzis, pie Saliņas un Velēnas akmens cirvji, netālu no Lejasciema upes gultnē uzieti mamuta dzerokļi.