Autors: G. Ievkalns
Avots: Padomju Venta (Ventspils), Nr.139 (03.09.1975). Periodika.lv
Upes krastā ziedoša linu druva neviļus atsauc atmiņā, ka Piebalgas novada slavu tālu pasaulē aiznesuši ne vien brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki», bet arī Piebalgas audēji. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Piebalga kļuva par pašu lielāko linu aušanas mājrūpniecības centru visā Baltija. Piebaldzenu austos audeklus pazina gan Ventspilī, gan Pēterburgā, gan Helsinkos.
Piebalga – tas ir gleznains, skaistām dabas ainavām bagātīgi apveltīts novads Vidzemes augstienē. Savā laikā to iepazinām, braucot uz Kalna Kaibēniem. Tagad varam teikt, ka pazīstam Piebalgu arī no upes puses.
Mums teica: Piebalgā jums par ēdamo nebūs jāuztraucas tur pašā Gaujas krastā līdz vienpadsmitiem vakarā atvērts krodziņš.
Oficiāli šis iestādījums saucas paviljons «Gauja». Bet neoficiāli to plašā apkārtnē pazīst ar nosaukumu «Sievu asaras». Melš, ka pirms pieciem gadiem piebaldzēnu sievas līdzīgu krodziņu nodedzinājušas, bet uzņēmīgi cilvēki tā vietā uzcēluši jaunu, modernāku.
Piestājam arī mēs, kaut gan izkļūt no laivām krastā nākas grūti. Paviljonā dabūjamas maizītes, tomāti, konservi, dzērieni dažādās nokrāsās par restorāna cenām. Upes malā pie galdiņiem zem klajas debess sēž vīri un cilā glāzītes.
Tālāk jūs netiksiet, viņi saka, kad kāpjam laivās. — Gauja aizaugusi.
Aizaugusi? Vēl ciešāk nekā augštecē? Nevar būt. Tomēr mums tūdaļ nākas vilties. Aiz tilta iekļūstam tik blīvos ūdenszāļu žņaugos, ka netiekam ne no vietas.
Bargās ziemās ledus palu laikā vienmēr ir pildījis upju sanitāru lomu. Diemžēl, pēdējos gados mums vairs nav bijis ne īstu ziemu, ne palu. Turklāt cilvēks ar savu bezdarbību vietām radījis šīm zālēm tik labvēlīgus augšanas apstākļus, ka, liekas, te selekcijas ceļā radīta gluži jauna šķirne. Aiz Jaunpiebalgas tilta, kur pienotava iepludina Gaujā savus baltos notekūdeņus, glīveņu un ūdens mēra – elodeju masa sasniedz rekordražu. Tikai veltīgi tā pavasaros gaida savu pļāvēju.
Pa zemes ceļu no Jaunpiebalgas līdz Rankai ir kilometru desmit. Pa upi iroties, šis attālums jāpareizina vismaz uz trīs, jo Gauja te met lielus līkumus. Un viscaur zāles, zāles… Tikai nākamajā dienā pirms Rankas kartona fabrikas, kur sāk izpausties aizsprosta ietekme, beidzot nokļūstam tīros ūdeņos. Un pirmo reizi izjūtam, ka laivas sāk nest straume.
Aiz Rēveļu tilta straumes ātrums jau kļūst tīri pieklājīgs. Ūdens putodams brāžas starp akmeņiem šaurā spraugā. Vai mūsu laivas tiks tai cauri? Tiek. Nepagūstam ne attapties, kad esam jau izrauti cauri Rēveļu dzirnavu darba gaņģim. Par laimi pašu dzirnavu vairs nav, citādi sazin kas no mums būtu palicis pāri.
Kurš gan vairs saskaitīs, cik Gaujas krastos ir šo veco, laika zoba sagrauzto ūdensdzirnavu ēku! Vietām no šīm dzirnavām Gaujā palikuši aizsprosti. Bet daudzās vietās arī to nav.
«Plācīšu» dzirnavu ēku šķelto laukakmeņu mūri upes līkumā parādās pēkšņi, priecinot acis ar savām skaistajām formām. Kaut gan pulkstenis rāda tikai ceturto pēc pusdienas stundu, velkam laivas krastā. Ir svētdiena. Bez tam iepriekšējā nakts mums pienāca gandrīz vai pašā Rēveļu ceļu krustojumā, gaužām nepievilcīgā vietā, tāpēc šoreiz nakšņošanai izvēlamies jaukāku dabas stūrīti.
Mēs neesam vienīgie, kuri šeit piestājuši apbrīnot tēvu tēvu izcilo darba prasmi. Pavecs vīrs vadā gar mūri savus tālīnos radus un kā jau zinātājs stāsta:
Šajā spārnā Plācītim bija dzirnavas, bet galvenajā ēkā vilnas kārstuve un vērptuve. Paskat, kādas logu ailes izbūvējis: uz mata tādas pašas kā Gaujienas barons Volfs.
Šodien no kādreizējās «Plācīšu» godības palikušas pāri vienīgi atmiņas. Lepnā ēka cietusi ugunsgrēkā, jumts iebrucis, sienas sagāzušās. Veseli palikuši vienīgi metru biezie šķelto laukakmeņu mūri un skurstenis, kura galā stārķu pāris savijis ligzdu. Vēsture aizmēzusi mēslainē gan vācu, gan pašmāju pelēkos baronus.
Laivas novietojam pie ceriņu krūma zem pašiem rūpala logiem, nebaidoties, ka «Plācīšu» saimnieks jebkad varētu mūs padzīt no savas paradīzes. Laivām nepieciešams remonts. Pēc smagajiem ceļa posmiem «Gāgai» lieku jau ceturto ielāpu. Ar bažām aplūkoju pustukšo līmes pudelīti: priekšā taču vēl ir garās Sinoles un Sikšņu krāces. Vai tās izdosies pārvarēt bez avārijas?
Lietus mākoņi beidzot ir pazuduši no debess juma. Jau trīs dienas saule nežēlīgi cepina, tāpēc ik pa brīdim jāmeklē veldze Gaujas ūdeņos. Visvairāk, šķiet, par to priecājas Flēra. Pēc daudzajām peldēm viņa kļuvusi tik pārgalvīga, ka nebaidās pastaigāties pa laivas pontoniem un sēdēt pat uz katamarāniem uzsietā drēbju maisa. No turienes viņa ar nicīgu pārākumu noraugās uz visiem kājāmgājējiem – suņiem, govīm, teļiem, kam braucam garām.
Taču krastā Flēra ne par ko nav piedabūjama nākt līdzi pēc piena, jo aiz «Plācītēm» krūmos ganās vistas. Un ej nu sazini, vai tās nav tikpat plēsīgas kā aitas, no kurām kucēnam nācās mukt ceļojuma pirmajā dienā.
Ejiet vien! šķiet, saka kaunīgi pieglauztās ausis un trīsošais astes galiņš. Es tikmēr paspēlēšos ar tauriņiem. Bet arī šī aizraušanās Flērai beidzas bēdīgi: otrā rītā tauriņu dēļ viņa nokavē iesēšanos laivās un diabū laisties straumē peldus.
Aiz «Plācītēm» iezīmējam kartē pirmo smilšakmens atsegumu, kas izveidojies augstā Gaujas kreisā krasta kraujā. Upes kritums te kļūst acīm saredzams. Straume laivas ātri nes uz priekšu.
Nākamais etaps – Velēna. Ceļu krustceles un neliela apdzīvota vieta Lizuma ciemā, kas ievērojama varbūt vienīgi ar to, ka te draudzes skolā mācījies pazīstamais latviešu rakstnieks Apsīšu Jēkabs.
Bet līdz Velēnai mums tomēr vēlreiz nākas uzlikt laivai ielāpu.