Še, kur līgo priežu meži
Še, kur līgo priežu meži,
Esmu dārgām saitēm siets,
Še ir mana tēvu zeme,
Esmu dzimis gaujmaliets.
Svešās malās esot jauki,
Daudz jo daiļi brīnumi,
Augsti kalni, plaši lauki,
Greznām puķēm rotāti.
Bet kas svešas zemes, salas
Man ar savu greznumu,
Kad es še pie Gaujas malas
Dzirdu latvju valodu.
Latviets esmu, latviets būšu,
Latviets mūžam palikšu,
Un par savu tēvu zemi
Savu galvu nolikšu.
Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,
Tik pie Gaujas vēlos būt,
Un uz augstas klinšu kraujas
Sevim līgaviņu gūt.
Sveika, Gauja! Plūsti knaši
Tur, kur baltā jūra iet!
Gadu simteņiem lai braši
Latvju tauta zeļ un zied!
Gaujas laivinieks
Sniedz roku, daiļā meitiņa,
Nāc sēdies laiviņā,
Stalts laivnieks meiču aicina
Un roku pretī sniedz
Piedz:
Tās acis, tās acis es aizmirst nespēju,
Par zilajām acīm es mūžam domāšu
Pret straumi puisēns laivu griež,
Tam ilgu pilna sirds,
Kā spožas zvaigznes debesīs,
Tā meičai acis mirdz
Pie krūts tam glaužas meitene,
Un saldu skūpstu sniedz,
Tai acīs skumju asaras,
Kas mīlu nenoliedz
Plūst Gaujas viļņi steidzīgi,
Tiem gadi līdzi steidz,
Sirms kļuvis Gaujas laivinieks,
Tas sērot nenobeidz
Dažu skaistu ziedu
Dažu skaistu ziedu
Gaujā kaisu es,
Lai tie manai mīļai
Nestu sveicienu.
Pats uz Gaujas krasta
Dziesmu dziedāju,
Dziedāju par laimi
Un par līgavu.
Sen jau aizmirsusies
Man šī dziesmiņa,
Sen jau mana mīļā
Citam līgava.
Bet, kad Gaujas krastos
Atkal ievas zied,
Tad uz veco vietu
Allaž mēdzu iet.
Un kā senāk ziedus
Gaujā kaisu es,
Nevaicādams, kurp lai
Viļņi viņus nes.
Nevienam, nevienam neteikšu,
Ko šovakar mīlēšu es,
Nevienam, nevienam neteikšu,
Ko šovakar mīlēšu es.
Vai alu, vai šņabi, vai vīnu,
Vai daiļo meiteni.
Vai alu, vai šņabi, vai vīnu,
Vai daiļo meiteni.
Gan alu, gan šņabi, gan vīnu,
Gan daiļo meiteni,
Gan alu, gan šņabi, gan vīnu,
Gan daiļo meiteni.
Dažu skaistu ziedu
Gaujā kaisu es,
Lai tie manai mīļai
Nestu sveicienu.
Gaujai
Šalc koki vēju sarunā,
Peld saule straumē zvīļā,
Ar tevi nāku parunāt,
Tu mana Gauja mīļā!
Pār tevi dienā svelmainā
Kā zelta spāre laistās,
Tu mana mūžam dzelmainā,
Tu mana mūžam skaistā.
Tevī – upe tu rāmā un straujā,
Tevī – dzimteni pasmeļu saujā,
Tevī grimstu kā atvaru skaujās,
Lai esmu cik tālu, es tevi jūtu, Gauja!
Tu esi viena, kurai tā
Es liecos pāri dzīlēm,
Lai sirds kā Rozei Turaidā
Tik ļoti spētu mīlēt.
Dzirnas pie Gaujas
Kad saule vēstī rītu,
Es laukos priecīgs eju,
Lai dienu sagaidītu
Ar starojošu seju.
Un šodien mani soļi
Ved tur, kur saule riet,
Kur straumē veļas oļi,
Kur dzirnu rati triec.
Es apstājies esmu še kraujā
Pret dzirnavām vecajām,
Skan viļņu balsis Gaujā,
Un teikas aužas tām.
Kad saule rietēt taisās
Un kvēlo Gaujas leja,
Vel viļņu balsis raisās
Tā melodiska dzeja.
Tā stāsta manim klusi,
Kas strādā še un dzied,
Tik ceļš uz saules pusi
Šai dzirnu lejā griež.
Es lūkojos ilgi še kraujā
Uz dzirnavām vecajām,
Un viļņu balsis Gaujā
Skan priecīgi ap tām.
Gaujas malā
Kad es Gaujas malā sēdu un ir ziedu laiks,
Tad viļņu čaloņā es klausos maigs,
Jo tik skumji sapņu pilna viļņu dziesma skan,
Un senās dienas nāk prātā man.
Baltus ievas ziedus kādreiz tev dāvāju,
Tos es arī tagad Gaujā kaisīšu,
Lai kā sveicienu tos straume
Prom pie tevis nes.
Jo vēl arvienu tevi mīlu es.
Kur Gauja plūst
Kur Gauja plūst pa zaļām pļavām
Un birzis šūpuļdziesmu šalc,
Kur ozols teikas stāsta kļavām,
Kur gaiss tik tīrs un sniegs tik balts, –
Piedz.
Tur mana tēvija, tur mana Latvija,
Tur mana dziesma visbrīvāk skan.
Kur druvas līkst zem kviešu svara
Un zilas rudzu puķes zied,
Kur Jāņos saldu alu dara
Un līksmas līgo dziesmas dzied, –
Kur karogs lepnāk vējā plīvo
Un zobens skaudrāk šķeļ un griež,
Kur senču varoņgars vēl dzīvo,
Kur pērkons dusmās zibšņus sviež.
Gaujas miglā
Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā,
Tu paklausies, kā rasa upē krīt –
Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
Un nevajag šo mieru izbaidīt.
Un gribas, lai šim klusumam nav malas,
Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin …
Kā zemes smaržu pieliets linu palags
Mūs abus divus Gaujas migla tin.
Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani
Senlejā, kur putni koros dzied.
Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā,
Vedīšu pie Gaujas atpakaļ.
Pie vienas rokas otra skaras liegi,
Pie karstas ogles – karsta. Un tad šķiet, –
Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi,
Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied …
Ar rasu kopā līs tev smarža sejā,
Tik tīra un tik gaiša, cik vien var,
Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā
Un tikpat balta būs kā šovakar.
Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani
Senlejā, kur putni koros dzied.
Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā,
Vedīšu pie Gaujas atpakaļ.
Pār Gauju pāri braucu
Pār Gauju pāri braucu
Zeltenes lūkoties
Pie niedres laivu sēju
Pie auza kumeliņ
Tu, niedre, turi laivu
Tu, auza, kumeliņ
Pats kāpu kalniņā
Zeltenes lūkoties
Ieraugu tautu meitu
Rozītes ravējam
Tai dievpalīgu devu
Un lūdzu pastaigāt
Labvakar Gaujas meita,
vai gribi līdzi braukt?
Es labprāt līdzi ietu
kur kāršu vainadziņ?
Kar savu vainadziņu
Ozola zariņā
Lai vējš to plivināja,
Un saule balināj
Lai saule balināja
Līdz citam rudeņam
Trūkst laiva no niedrītes
No auzas kumeliņš
Ne laivas, ne kumeļa
Ne ciema zeltenes
Iet laiva līgodama
kumeliņis dancodams
Zied ievas Siguldā
Kaist smaržās gaiss kā liesma telpā,
Šķiet seno teiksmu balsis san.
Pie tevis, Gauja, tavā elpā
Man sirdī tāla, man sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.
Zied ievas Siguldā,
Zied ievas Siguldā,
Zied ievas Siguldā,
Siguldā, Siguldā.
Snauž pilskalns gurdā sapnī liegi,
No zemes dzīlēm skurbums tvan,
Pār Gauju kaisās ziedu sniegi,
Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.
Zied ievas Siguldā…
Mulst prāts, un atvars dzelmes atver,
Un dzīve vēlreiz pamāj man,
Un mani ziedu rokas satver,
Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.
Zied ievas Siguldā…
In memoriam (Menuets)
Viļņi Gaujas krastā
Putu pilis ceļ.
Vējš pār Kaugurvēri
Padebešus veļ.
Vēji gaisā auro,
Mākoņvāli dej.
Kādēļ zilais putniņš
Manu mīlu smej?
Lēnām pazūd saule,
Lietus lāses krīt.
Laikam manā sirdī
Bišu saime mīt.
Tumšus mākoņvālus
Vēji projām veļ.
Dziļi manā sirdī
Mīlas bites dzeļ.
Es sēdēju uz Gaujas krasta
Es sēdēju uz Gaujas krasta
Reiz skumjās, sāpēs, asarās.
Man katra priede ausīs šalca:
Tev jāšķiras, tev jāšķiras!
Tev jāšķiras no dzimtā klēpja,
Tu tajā esi svešinieks;
Tev jāiet projām tālu, tālu –
Varbūt tur tevi gaida prieks.
Es gāju, centos, vīlos, cietu,
Pēc laimes druskām meklēdams.
Bet sapņos vienmēr parādījās
Mans vecais, mīļais tēva nams.
Un diena pagāja pēc dienas,
Bet laimes nebij it nekur,
Tās vietā posts kā dzelžu sienas
Arvienu ciešāk mani tur.
Ak, cik es jūtos viens un atstāts !
Cik nemīlēts un nesaprasts !
Kaut varētu es atkal raudāt
Pie tevis, mīļais Gaujas krasts!
Uz strauja Gaujas krasta
Uz strauja Gaujas krasta
Aug ieva ziedoša.
Gar krastmalu iet meitēns
Ar baltu rozīti.
Tā lēni tuvojāsi
Grib roz’ pie krūts man spraust.
Ej nost, ej nost no manis,
Tu, lielā viltniece.
Tu manu uzticību
Par velti valkāji.
Un manu mīlestību
Zem kājām samini.
Tas Tēvs, kas augšā klausās,
Tas tev to atmaksās.
Mana dziesma
Kad dators ir izslēgts un telefons kluss
Ļauj pie Tevis man šovakar nākt
Gribu mācīties pirmos soļus
Un pirmo dziesmu sākt
Tāls ir zvaigznes ceļš
Uz kurieni Tev mani vest?
Pa taciņu mazu gar Gauju
Vai pasaulē loku mest?
Piedz.:
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Teic, Ziemeļu vējš
No kurienes manī tāds spīts?
Pēc negaisa vienmēr būs saule
Pēc nakts vienmēr rīts
Un Tu, ugunskurs kvēls
Ar Tevi man sildīt un degt
Redzēt biezākā tumsā
Jāņu vainagos pāri lēkt
Piedz.
Pielieku soli tuvāk
Un jūtu, ka tur esi Tu
Kaut varētu vienmēr tā stāvēt
Starp mirkli un mūžību
Piedz.
Stāsti manim, Daugaviņa
Stāsti manim, Daugaviņa,
Gauja, jel necieti klus:
Kur aug mana līgaviņa
Vai tā drīz jau liela būs?
Daugav balta putodama,
Oša laivu vizina;
Meitiņ, laivā sēdēdama,
Villainītes balina.
Gaujas malā, dziļā lejā,
Sarkan’ baltas rozes zied;
Tur meitiņa koša sejā
Līgidama cauri iet.
Brauc ar dievu daugaviete,
Oša laivā sēdēdam;
Pini kroņus, gaujmaliete,
Puķes klēpī nēsādam.
Man pašami Laimas māte
Līgaviņu audzina
Lauku māte, meža māte
Tai pūriņu darina.
Māmiņ, mīļo māmiņ
Māmiņ, mīļo māmiņ,
Ļauj man pastaigāt
Tikai īsu brīdi
Klusā Gaujmalā!
Meitiņ, mīļo meitiņ,
Viena tu nevari iet.
Tev ir jāņem līdzi
Mazā māsiņa.
Māmiņ, mīļo māmiņ,
Māsiņa nevar nākt:
Noplūks visas puķes,
Kas zied Gaujmalā.
Meitiņ, mīļo meitiņ,
Viena tu nevari iet,
Tev ir jāņem līdzi
Mazais brālītis.
Māmiņ, mīļo māmiņ,
Brālītis nevar nākt:
Iztraucēs viņš putnus,
Kas dzied Gaujmalā.
Meitiņ, mīļo meitiņ,
Viena tu nevari iet,
Tev ir jāņem līdzi
Gaujas laivinieks.
Māmiņ, mīļo māmiņ,
Laivinieks gan var nākt,
Netraucēs viņš putnus,
Neplūks puķītes.
Pa Misisipi kuģīts peld
Pa Misisipi Kuģīt’s Peld
Un lai viņš aizpeld laimīgs.
Man pa Gauju plosti peld
Un mākonītis daiļš.
Mākonītis mākonīt’s,
Mākonītis brīnum
Balts un brīnumtīrs,
Un brīnummazs un brīnumžigls.
Ak, pie Rio Negro stāv
Maza mājiņa krastmalā, bet
Skaista mana brāļa sēta,
Skaista vel skaistāka.
Pār visāmi sētiņām,
Ja tepat pie Gaujas,
Ja tepat pie mūsu upes –
Mūsu likteņ’ Daugavas.
Viņas, māmuliņas,
Viņas, mūsu upes…
Lai tek Volga, lai tek Dona,
Katrai savas rūpes.
Bet man sava Gauja ir.
Vai tāpēc esmu hipijs? Lai!
Misisipi kuģīt’s, lai viņš peld
Pa Misisipi, lai!
Peld pa zilo Donavu, pa Elbu
Vai Misūrī peld.
Pa manu mūžu Gauja tek un
Aiztek zilā jūriņā.
Aiztek zilā jūriņāi,
Jūras baltā augstumā.
Aiztek zilā jūriņāi,
Jūras baltā augstumā.
Aiztek zilā jūriņāi,
Jūras baltā augstumā.
Pulcējaties, ļaužu bari
Pulcējaties, ļaužu bari,
Pulcējaties Gaujmalā,
Sniedziet rokas, jautrie biedri,
Svētozolu trijotnē!
Gaujas malā vēlos dzīvot,
Vēlētos būt piedzimis
Tur, kur saule miežus zeltī,
Tur, kur zaļo apinis.
Tūkstošiem lai skaistas acis
Manu sirdi saistīt steidz;
Tūkstošiem lai skaistas lūpas
Manim mīļus vārdus teic.
Tikt pie Gaujas, tikt pie Gaujas
Ņemšu sevim līgavu,
Tikt pie Gaujas viņai teikšu,
Cik to karsti mīlēju.
Lai ar svešas zemes saule
Audzē vīnus gardākos;
Lai ar sveštautiešu dziesmas
Jūtu pilnus slavē tos,-
Man tik Gaujmalā tīk pildīt
Kausā brūno miestiņu
Saukt, lai notrīc kalni, lejas,
Dievs lai svētī Latviju!
Un kad reizi laiks man pienāks
Acis slēgt uz mūžību,-
Atstāt Gauju, gaujmalieti,
Tukšot kausu pēdējo,-
Tikai Gaujas malā mani
Vieglās smiltīs gūldiniet,
Pilnu kausu salda alus
Kapā līdzi gremdējiet.
Senā mīla
Šodien dziedāšu par mīlu senu,
Kuras pēc man sirds vēl tagad sāp.
Toreiz saules rietā Gaujas krastā
Abi divi mīļi sēdējām.
Tavas rokas mani cieši skāva,
Lūpas saldus vārdus čukstēja.
Sacīja – tu vienīgais virs zemes,
Kuram savu sirdi atdošu.
Toreiz saules rietā Gaujas krastā
Mīļo meitēn, mani pievīli.
Citam solījusies tu jau biji,
Pievilts devos projām svešumā.
Ilgi klejojot pa plašo zemi
Atkal Gaujas krastā nonācu.
Saules rietā, baltos ievu ziedos
Sirdī sena sāpe iedzeļ man.
Sapņot man tīkas
Sapņot man tīkas
Tikai pie Gaujas,
Mēneša naktī,
Kad nāras skaujas.
Koki tik zemu
Ap mani liecas;
Liekas, ka zari
Man’ glāstīt tiecas.
Sapnī es redzu
Div’ zilas acis,
Pilnas ar skumjām,
Ilgām un sērām.
Mīļi glauž rokas
Melnmatu sprogas,
Klusi čukst lūpas:
Vai mani mīli?
Esmu vēl jauna,
Sirds man tik strauja;
Bet velti meklēt
Pasaulē laimi.
Izgaisa sapnis,
Izzuda ilgas;
Klusajā naktī,
Kad mani vīli.
Gauja veļ viļņus
Tik strauji malā,
Liekas, ka dzelme
Man mieru sola.
Tumšas un drūmas
Man tagad dienas;
Laimīga brīža
Man nav neviena.
Gaujas dziļā lejā
Gaujas dziļā lejā
Puisēns stāvēja,
Viņa zilajās acīs,
As‘ras mirdzēja.
Draugs tam līgaviņu
Bija atņēmis,
Ko no jaunības dienām
Karsti mīlējis.
Dzīvo sveiki, jautri,
Drauga līgava.
Dzīvo sveiki, jautri,
Draugu pulciņā.
Mieru, mieru, mieru,
Mieru meklēju.
Manai salauztai sirdij,
Mieru kaps tik dos!
Šī zeme mūsu tēvija
Šī zeme mūsu, šī vieta mūsu
Pie Baltij‘s jūras, tur dzintarkrastos,
Tur tēvu gari no tālien‘s sauca:
Šī zeme mūsu tēvija.
Tur Gauja aizplūst par zaļām pļavām,
Šalc bērzu birzis tai šūpļa dziesmu,
No klinšu krastiem kā atbalss sauca:
Šī zeme mūsu tēvija.
Tur ozols liepai sen teikas stāsta,
Tur maigais vējiņš zeltdruvas glāsta,
Tur gaisā cīrul’s sveic gaismas ausmu:
Šī zeme mūsu tēvija.
Dziesmu laiva
Dziesmu laiva peld pa Gauju
Ko es Gaujai varu dot?
Nesu savu ziedu sauju
Dziesmās sirdi atvieglot.
Dziesmu laiva peld pa Gauju,
Meitas kroņus upē met.
Dziesma paņem sirdi strauju,
Gribas līdzi aizpeldēt.
Aizpeld vainagi un dziesmas,
Dievu saldais upuris,
Augstu kalnos Jāņu liesmas
Skūpsta pusnakts debesis.
Septiņjūdžu zābakiem
Tā kā Gauja plūst uz jūru,
Ievu smaržu līdzi nes,
Tā mēs stāvam svešos krastos,
Roku rokā tu un es,
Lai gan vējš var izraut kokus,
Vilņi krastu pārtaisīt,
Velti liktens grūti pūlas,
Pasaulē mūs izkaisīt,
Latvju skauti, latvju gaidas,
Draudzīb’s loks šeit kopā tur,
Dziedot vecās mīļās dziesmas,
Ugunskurus tie vel kur,
Katra dzirkstele ir sveiciens,
Kas šai naktī gaisā skrien,
Jo uz Latviju tas steidzas,
Septiņjūdžu zābakiem.
Varenā tumsā
Kāds manas zeķes lāpa,
Kāds mīļi saka pļāpa
Tie mani milzu nami,
tie sver neko – trīs grami.
Un kāds man klusu taujā:
“Diez kur te būtu Gauja?”
Varenā tumsā,
zem tumsas koka.
Varenā tumsā
no lielā koka.
Jūs acis neaizklājiet –
ja jāiet tumsā, jāiet!
Ja kādreiz mani padzīs,
tumšs mirdzums būs man acīs.
Manai Gaujai
Šī dziesma vairs jādzied nav blāzmainā rietā,
Neviens nevar iztraucēt mūs, –
Es tevi tā mīlu, ka asiņu vietā
Man var tavi ūdeņi plūst.
Šī dziesma nav tā, kura kaunīgi vairās
Un prasa, ko nedrīkst, ko drīkst:
Pie tevis, vismīļākā, skūpstās visvairāk,
Un tevī visbiežāk kāds slīkst.
Tu dažam sniedz avota ledaino roku
Un acis uz mūžību slēdz,
Tu paņem no krastmalas varenu koku
Un kopā ar to projām bēdz.
Kad pamostas mežs, palu miglājam gaistot,
Tu puto un akmeņus grauz,
Un, Gauja, tev, ledāju verdzību šķaidot,
Ir pilnīgi cilvēka balss.
Man, dzirdot šo balsi, tā dīvaini metas,
Es domāju – labi varbūt,
Ka pasaulē prot tikai meitenes retas
Mazlietiņ tev līdzīgas būt.
Gaujaslejā
Gaujas dziļā lejā
Ievas ziedāja
Un ziedi, šie baltajie ziedi,
Tik jauki smaržoja.
Gaujas dziļā lejā
Puisēns sēdēja
Un viņa zilajās acīs
As`ras mirdzēja.
Viņa līgaviņu
Draugs bij` paņēmis,
Ko no senajām dienām
Tas karsti mīlēja.
Dzīvo sveika, mīļā,
Drauga līgava.
Tad dzīvo laimīga jautra,
Kuram solījies.
Par agru rozes plauka,
Par agru ziedēja.
Par agru mīlēt sāku,
Par agru mīlēju.
Pasaulē es iešu,
Vientuļš klīdīšu.
Klīdīšu līdz miršu-
Tik kaps man mieru dos.
Dziļi, dziļi Gaujas lejā
Dziļi,dziļi Gaujas lejā,
Divi draugi dzīvoja.
Abi divi iemīlēja,
Vienu meiču sirsnīgi.
Kādā jaukā rudens dienā
Draugu mājās neatrodu,
Draugu mājās neatrodu
Steidzos, es uz Gaujmalu.
Aizsteidzos uz Gaujmalu,
Zinu, kur stāv laiviņa.
Laiviņu tur neatrodu,
Pāri Gaujai peldēju.
Pāri Gaujai pārpeldēju,
Steidzos es pie meitenes
Aizsteidzos pie metenītes-
Tur caur logu ieraudzīju,.
Tur caur logu ieraudzīju,
Drauga klēpī meiteni.
Drauga laimi neapskaužu,
Metos tumšā atvarā.
Tev pieder šī meitenīte,
Man šis tumšais atvariņš.
Tev pieder šī meitenīte,
Man šis tumšais atvariņš.
Gaujmalas krastos
Draugs, ja kādreiz es pārnākšu mājās,
Būs jau cita, ko mīlēsi tu,
Tad es aiziešu Gaujmalas krastos
Tur, kur kādreiz es tevi gaidīju.
Ievas Gaujmalā ziedēt kā senāk,
Runās krasts – tas, kas Gaujmalā bij`.
Manai sirdij vairs nebūsi mīļš tu,
Zudis viss – arī tu, man gaišais draugs!
Tad es noplūkšu ziedus no ievām,
Gaujas viļņos lai tos kaisītu,
Lai tie kopā ar zudušo mīlu
Ietu projām un tālāk peldētu.
Tur, kur Gauja, tur, kur Rauna
Ātri toreiz vakars dzisa,
Smiltis tavas pēdas dzēš.
Tur, kur tavi mati risa,
Vēji meža būdu plēš.
Piedz.
Tur, kur Gauja, tur, kur Rauna,
Tur kur vējš no rītiem pūš,
Tur man zuda zelta cauna,
Tur man zuda vai viss mūžs.
Tad mēs nebijām vairs sveši,
Taks zem kājām sūnām bij’ klāts.
Pulkstens sita tikai seši,
Un jau tad man mulsa prāts.
Vai es tevi sagūstīju,
Kam to zināt, kam to teikt.
Mirkli tikai tuvu biju,
Tagad laiks nu tālāk steigt.
Zelta cauna, zelta cauna,
Vai tas bija tikai malds?
Reiz tu biji skaista, jauna,
Un es biju leitnants Glāns.
Gaujas svīta
Te manu daudzo bēdu svini
Un daudzo prieku sudrabs skrien.
Ko tu par mani, Gauja, zini,
Uz zemes nezin vairs neviens.
Tas izziedējis ievu ceros
Un rudens liesmās dedzis gaišs,
Es arī pats vairs neatceros,
Kas katrā vietā sirdij kaiš.
Bet pēkšņi jāapstājas kraujā.
Krasts. Parasts krasts. Un dzelme mirdz.
No kā tu pēkšņi dauzies straujāk,
No kādas zemestrīces sirds?
Nav atbildes. Vien dobjā dunā
No gadiem aizmirstība grūst.
Bez vārdiem mīlestība runā –
Tā, kura bija un kas būs.
Bet pēkšņi jāapstājas kraujā.
Krasts. Parasts krasts. Un dzelme mirdz.
No kā tu pēkšņi dauzies straujāk,
No kādas zemestrīces sirds?
Nav atbildes. Vien dobjā dunā
No gadiem aizmirstība grūst.
Bez vārdiem mīlestība runā –
Tā, kura bija un kas būs.
Tā, kura bija un kas būs.
Es ar savu ģitāri
Es ar savu ģitāri
Klejoju pa pasauli.
Klejoju pa pasauli,
Meklēju sev meiteni.
Sameklēju meiteni,
Pazaudēju ģitāri.
Meklējot es ģitāri,
Pazaudēju meiteni.
Ģitāri es atradu
Gaujas malā salauztu.
Meiteni es atradu –
Citam klēpī līgavu.
Un tomēr –
Es ar savu ģitāri
Klejoju pa pasauli.
Kad aiziesi uz Siguldu
Kad aiziesi uz Siguldu,
Tad redzēsi tur Turaidu.
Starp abām muižām Gauja tek,
Kas Siguldu no Turaids šķir.
Tur augsti kalni paceļas
Un arī dziļas ielejas.
Tur dārzniekam bij meitiņa,
Par citām meitām skaistāka.
Tā Gūtmaņalā dzīvoja
Un rītos matus sukāja,
Bet divi poļu zaldāti
Uz meitiņ bij kā uzburti.
Tie alā lien un lūrējas,
Kā jaunā meita sukājas.
Tie ne tik vien kā lūrējas,
Bet arī viņai tuvojas.
Bet meitiņ mīl nevainību
Pat vairāk nekā dzīvību.
Tā dvieli sev ap kaklu tin
Un poļu kungus mānīt zin.
Ja dvieli pārcirst varēsiet,
Tad mani pašu dabūsiet.
Viens polis savu zoben ceļ
Un meitiņai pa kaklu zveļ.
Tā krīt kā zāle nopļauta,
Un ar to dziesma izbeigta.
No alas iztek avotiņš,
Tas dārzniekmeitas asintiņš.
Lakstīgalu naktī
Augu nakti pogo lakstīgala,
Augu nakti baltas laivas slīd.
Es pēc tevis ilgojos bez gala,
Ievas zied un lauztas nenovīst.
Baltos ziedus pielauzīšu klēpjiem,
Tavos matos sabirs smaržīgs sniegs.
Brauksim mēs caur niedrājiem un lēpjiem,
Kamēr mēness zelta loku lieks.
Nevar būt, ka velti gaidu tevi,
Ja tik ļoti ilgojas un tic,
Kādēļ domāt šonakt liec par sevi,
Ja varbūt tev ievas lauzīs cits.
Atraksti man vēstuli bez vārdiem,
Atraksti ar ievu ziediem vien.
Es uz krastu aiziešu ik pārdien,
Raudzīšos, vai ziedu nav arvien.
Un ja nebūs, brīnumi var notikt:
Pati Gauja tavā ceļā stās.
Pavaicās, vai tu kā ieva proti
Atvarā un saulē lūkoties.
Svētvakars
Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,
Ar stārķu ligzdām un kurmju ejām.
Ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,
Ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.
Par verga algu es tajā sirgšu,
Par indes malku es viņu pirkšu.
Ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,
Kā puskauts āzis par viņu brēkšu.
Ak, svētā brīve, kā tad es jūtu,
Cik esmu nesis to smago grūtu.
Kad tā vairs nava tik cik melns aiz naga,
Tad es tik jaušu, cik bija smaga.
Šo liktens zemi šais svētvakaros,
No manas dvēseles kāds noņem nost.
Šeit ir Latvija
Tur, kur ozoli zaļo zemzari,
Še, kur vīri stāv, nāves nebaidās.
Jo šeit ir Latvija, šeit ir Gaujmala,
Šeit ir mūsu tēvu dzimtene.
Augstu kalniņā ganiņš stabulē,
Arājs vagu dzen vecā tīrumā.
Jāņu vakarā kopā sanākam,
Alu iedzeram, dziesmas uzdziedam.
Savu dzimteni mūžam mīlēsim
Un to naidniekiem nekad nedosim.
Trīs vīri
Trīs vīri kādreiz bija,
Kas mierā dzīvoja,
Bet sveši kungi nāca
Un zemi postīja.
Trīs vīri cēlās kaujai
Un droši cīnījās –
No Daugavas līdz Gaujai
Par viņiem brīnījās.
Par vella kalpiem sauca
Un sodu sprieda tiem,
Bet viņi kungus cirta
Ar saviem zobeniem.
Trīs jaunavas ar bija,
Ko viņi mīlēja,
Tās visus priekus, bēdas
Ar viņiem dalīja.
Tā cīnās vella kalpi
Ar ļauniem naidniekiem.
Tie negriež ceļu grāfiem,
Ne svētiem melnsvārčiem.
Trīs vīri cēlās kaujai
Un droši cīnījās –
No Daugavas līdz Gaujai
Par viņiem brīnījās.