Plašāka informācija par Piebalgas kultūrvēsturisko mantojumu un pieminekļiem
Konference “GAUJA. MĀJVIETA. PIEBALDZĒNS”
Tautas celtniecības tradīcijas_M_Kuplais
Imants Ziedonis par ainavas kopšanas jēgu
Imants Ziedonis
”Tutepatās”
(fragments par dižkoku u.c. zīmīgu vietu kopšanas ideju)
[…] Bet viss atkal aizaugs. Kas pārņems šo darbu. Nē, viss neaizaugs. Gan jau kādu pusi no mūsu darba kops tālāk: skolas, vietējā vara, vietējie gudrie. Taču arī tas nav galvenais. Mēs esam pietiekami gudri un inteliģenti, lai darītu šo darbu vēl augstākā pakāpē: mēs kopsim pašas kopšanas pēc. Tā, kā vecmāmiņa kopj viena pati govi, kad viņai piens nemaz nav vajadzīgs. Tā, kā daudzi dārzkopji kopj praktiski nevajadzīgu alpināriju. Tā, kā cilvēks līdz pēdējai stundiņai lasa grāmatu, atkal aizmirst, bet atkal lasa un laikam grib kaut ko iemācīties.
Mēs piesaucam kopšanas ideju. Mums tā patīk. Izbraukt sestdienās un svētdienās un pastrādāt kārtībai un kārtības vārdā. Mums patīk izbrīvēt un izbūvēt ozolu no alksnāja par viņa elpas tiesu. Mēs kopsim pat, ja tas atkal aizaugs. Mūs neuztrauc, ka tas aizaugs. Veselas impērijas un imperiālās celtnes aizaugušas un laika vēju sairdinātas smiltīs. Bet vai tāpēc nav celtas pilis un katedrāles? Ir veselas civilizācijas aizaugušas džungļiem un aizvilktas tuksnešu smiltīm, applūdušas vulkānu lavā. Bet vai tāpēc cilvēki pasaulē ir pārstājuši kopt VERTIKĀĻU VIETAS? Kopšanu vajag saukt vārdā KOP-ŠA-NA. Kopšanas ideju vajag saukt vārdā. Šo pili vajag saukt vārdā! Vajag piesaukt. Tad saskaramies ar mūžību. Tad mēs mūžībai kaut kas esam. Jā, mēs neredzēsim sava darba efektu – cik tāds ozols pēc kroņa izbrīvēšanas paaugsies platumā, mūsu darbs ir it kā nieks priekš mūžības, un ozolam pašam nemaz varbūt arī nav tik svarīgi, varbūt viņam vienalga savā vecumā – nokalst tagad pat, vai tur kādus 100 – 200 viņam tā izbrīvētos gadus vēlāk. Bet svarīgi ir mums. Mūsu pašu izjūtai: KA MĒS DARBOJAMIES AR MŪŽĪBAS MĒROGIEM. Pats sevī tu atjauno, visu laiku atjauno kādus mūžības jēdzienus.
[…] Mēs atskaitāmies tai sajūtai, ko mums devuši senči. Ka zeme ir darināma. Un apkārtne ir darāma. Darāmā Latvija. Mazāki jēdzieni mums nav vajadzīgi un tikai traucē.
[…] Viss galvenais ir lielajā jušanā: ir daba, debesis un zeme. Ir kopus jušana. Kas nenozīmē, ka vienmēr jāiet kopā, jāčupojas. Pietiek domāt vien. Un lielā domāšanā lielas lietas darās. No sevis aizsākas un darās it kā pašas.
TUTEPATĀS! MĒSTEPATĀS! JŪSTEPATĀS!
Ir diegam gals, nav gala šūšanai, ir mūžam gals, nav gala mūžam manis būšanai. Es kopšu, celšu arī aizsaulē, un manās acīs nemeklējiet “NĒ”. JĀ dara, JĀ iet, JĀ būt, JĀ sader. Es smejos, pieceļos no rīta, aunos un eju skaistos atkal saukt un jaunos.
Gaujas pamatskola
Jēkaba skola (Gaujas pamatskola)
Vēsma Johansone
Ap 1855. gadu atvēra skolu Mauragos un par skolotāju ielika draudzes skolu beigušo Pēteri Timermani. Viņš strādāja skolā, bet divas reizes nedēļā “pārklausīja” bērnus arī Skrāģos un Augstāros. Lai paglābtu brāli no dienesta, skolotājs atdeva savu amata vietu brālim Jēkabam. Tā arī skola tika nosaukta Jēkaba vārdā, iesvētīta 1870. gadā, un par pirmo skolotāju jaunuzceltajā ēkā strādāja Jēkabs Timermanis. Sākumā skolā bija viena klase. 1889. gadā skolu paplašināja. No 1896. gada rudens skolā strādāja arī Reinis Užāns, samērā atkarīgs no skolas pārziņa, jo dabūja mācīt tos mācību priekšmetus, kurus mācību pārzinis lika. Piebūvējot mājas galā klasi un skolotāja dzīvokli, tika pieņemts vēl viens skolotājs. Skolā sāka strādāt Fricis Uiska – skolotāja dēls, kas izglītību ieguvis pie tēva un Jaunpiebalgas draudzes skolā. Skolotāju seminārā iestājies 1911. gadā, kuru beidzis 1915. gadā. Kādu laiku F.Uiska strādājis viens, bet jau 1908.gadā kā otrs skolotājs minēts Jānis Priede. Tad strādājusi Berta Cīrule, jo skolotāju Priedi iesauca armijā, bet Berta Cīrule 1921. gadā pāriet uz Mārtiņskolu. Par Jēkabskolas pārzini 1918. gadā F.Uiskas vietā iecēla Jāni Drulli. Vēl par skolotājiem strādāja Jānis Miesnieks, Elīze Zivtiņa (vēlāk– Drulles kundze).
1931. gadā par Jēkabskolas pārzini kļuva Angelika Ezertēva-Ērgle. Viņa vēstulē Jaunpiebalgas novadpētniekiem 1977. gadā rakstīja: “Pirmajos gados, būdama viena pati, mācīju visus priekšmetus. Skolēni, kuru bija nedaudz vairāk par 20, mācījās divās telpās, katrā pa divām klasēm. Vēlāk, kad skolēnu skaits pieauga (līdz 45 un vairāk), skolā pieņēma otru skolotāju.” Tātad skaidrs, ka viņa nomainīja pārzini Jāni Drulli. Šajā laikā skolā iekopts ābeļdārzs, iestādīts egļu dzīvžogs. Skolā darbojās koris un dramatiskais pulciņš. Skolotāji bija iesaistījušies dažādās biedrībās. Jēkaba I pakāpes pamatskolu likvidē 1930. gada 23. februārī. Pēc Otrā pasaules kara skola pastāvēja kā Gaujas skola (līdz 1964.gadam). Jaunpiebalgas vidusskolas muzejā ir ziņas, ka 1950. gadā skolu no pārziņa P.Lejnieka pārņēmusi Rasma Radziņa (vēlāk Damroze), kura bija skolas pārzine līdz 1961. gada vasarai un par skolotāju strādājusi līdz skolas likvidēšanai. Skolas pārziņi mainījušies – E.Auziņa – Berga, M.Zaula.
Gaujas pamatskola pastāvēja no 1944. gada līdz 1964. gadam.
Mana pirmā skola
Kārlis Ruks
Jēkabskola – mana pirmā skola. Tās pārzinis bija Uiskas tēvs, skolotājs Jānis Priede. Es pagastskolu apmeklēju no 1911. līdz 1914. gadam. Šis bija otrais pārkrievošanās laiks. Skolā visi priekšmeti tika pasniegti krievu valodā. Arī skolēni savstarpēji drīkstēja sarunāties tikai krieviski. Izspiegošanai ieveda tā saucamo dosečku. Tas bija apmēram 5 X 5 cm liels finiera četrstūris, kuru deva tam, kas runāja latviski. Tā dosečka ceļoja no rokas rokā. Ja skolotājs pajautāja, kam dosečka, tad vainīgajam bija jāskaita pantiņš krieviski. Tā dosečka ceļoja, meklējot jaunu upuri. Nemiers bija liels. Tika izdomāti jauni krievu vārdu savirknējumi, kas skanēja latviski. „Ja gribi, sit tu man,” par šādu teikumu dosečku ņemt nevajadzēja, jo tas sastāvēja no krievu vārdiem. Skolēni centās kā mācēdami atriebties. Jēkabskolas skolēni ar kaķeni vairākkārt izšāva cara tētiņam acis bildē, kas karājās lielajā klasē pie sienas. Uiskas tēvs, gandrīz raudādams, lūdza puikas tā nedarīt. Par šādu palaidnību varot tēvu aizsūtīt uz Sibīriju, nodedzināt mājas utt. Tomēr protests nebeidzās. Būdams tālredzīgs, Uiskas tēvs bija tētiņa bildes nopircis krājumā, lai sabojāto varētu nekavējoties nomainīt ar jaunu.
Lielais Auziņš. Stundā pirmajā klasītē kāds pirmziemnieks, atsakot ticības mācībā otro daļu, uz Uiskas tēva jautājumu – kas tas ir – atbild: „Tas ir lielais Auziņš”, domādams, ka jautājums ir par skolēnu, kas trokšņo blakus telpā.
Ūdenszāle bija mana iesauka pamatskolā. Nopelnījis to biju godam. Par kādu palaidnību Uiskas tēvs man bija licis stāvēt kaktā pie tāfeles. Nevarēdams mierīgi nostāvēt, es, uzkāpis uz kādas atrastas pogas, biju sācis griezties kā vilciņš. Uiska tēvs pienāca, saņēma mani aiz auss un teica: ”Tu taču esi īsta ūdenszāle!” Tā es dabūju iesauku – ūdenszāle. Pamatskolā man vislabāk patika matemātika. Starp citu, tiku izrēķinājis pēc kārtas visus Vereščagina matemātikas grāmatā minētos uzdevumus. Skolotājs Priede, kas matemātiku pasniedza, nereti sūtīja mani, trešklasnieku, noturēt rēķināšanas stundas pirmajā un otrajā klasē. Tātad Jēkabskolā rēķinātājs biju labs, bet dzīvē matemātiķis no manis neiznāca. Labi atceros, ka Jēkabskolā man patika divas meitenes (abas sēdēja pirmajā solu rindā) – Milda Kažociņa un Alvīne Bedeice no Skrāģiem. Tā bija mana pirmā iemīlēšanās. Tagad (atmiņas rakstītas ap 1970. gadu, jo pats rakstītājs ir Baltajā kalnā – V.J.) vairs nevaru atcerēties pat savu meiteņu izskatu. Lūk, tāda ir dzīve.
(Pilns teksts grāmatā „ No Viņķu kalna Līdz Skrāģu krogam” , 2014).