Imants Ziedonis
”Tutepatās”
(fragments par dižkoku u.c. zīmīgu vietu kopšanas ideju)
[…] Bet viss atkal aizaugs. Kas pārņems šo darbu. Nē, viss neaizaugs. Gan jau kādu pusi no mūsu darba kops tālāk: skolas, vietējā vara, vietējie gudrie. Taču arī tas nav galvenais. Mēs esam pietiekami gudri un inteliģenti, lai darītu šo darbu vēl augstākā pakāpē: mēs kopsim pašas kopšanas pēc. Tā, kā vecmāmiņa kopj viena pati govi, kad viņai piens nemaz nav vajadzīgs. Tā, kā daudzi dārzkopji kopj praktiski nevajadzīgu alpināriju. Tā, kā cilvēks līdz pēdējai stundiņai lasa grāmatu, atkal aizmirst, bet atkal lasa un laikam grib kaut ko iemācīties.
Mēs piesaucam kopšanas ideju. Mums tā patīk. Izbraukt sestdienās un svētdienās un pastrādāt kārtībai un kārtības vārdā. Mums patīk izbrīvēt un izbūvēt ozolu no alksnāja par viņa elpas tiesu. Mēs kopsim pat, ja tas atkal aizaugs. Mūs neuztrauc, ka tas aizaugs. Veselas impērijas un imperiālās celtnes aizaugušas un laika vēju sairdinātas smiltīs. Bet vai tāpēc nav celtas pilis un katedrāles? Ir veselas civilizācijas aizaugušas džungļiem un aizvilktas tuksnešu smiltīm, applūdušas vulkānu lavā. Bet vai tāpēc cilvēki pasaulē ir pārstājuši kopt VERTIKĀĻU VIETAS? Kopšanu vajag saukt vārdā KOP-ŠA-NA. Kopšanas ideju vajag saukt vārdā. Šo pili vajag saukt vārdā! Vajag piesaukt. Tad saskaramies ar mūžību. Tad mēs mūžībai kaut kas esam. Jā, mēs neredzēsim sava darba efektu – cik tāds ozols pēc kroņa izbrīvēšanas paaugsies platumā, mūsu darbs ir it kā nieks priekš mūžības, un ozolam pašam nemaz varbūt arī nav tik svarīgi, varbūt viņam vienalga savā vecumā – nokalst tagad pat, vai tur kādus 100 – 200 viņam tā izbrīvētos gadus vēlāk. Bet svarīgi ir mums. Mūsu pašu izjūtai: KA MĒS DARBOJAMIES AR MŪŽĪBAS MĒROGIEM. Pats sevī tu atjauno, visu laiku atjauno kādus mūžības jēdzienus.
[…] Mēs atskaitāmies tai sajūtai, ko mums devuši senči. Ka zeme ir darināma. Un apkārtne ir darāma. Darāmā Latvija. Mazāki jēdzieni mums nav vajadzīgi un tikai traucē.
[…] Viss galvenais ir lielajā jušanā: ir daba, debesis un zeme. Ir kopus jušana. Kas nenozīmē, ka vienmēr jāiet kopā, jāčupojas. Pietiek domāt vien. Un lielā domāšanā lielas lietas darās. No sevis aizsākas un darās it kā pašas.
TUTEPATĀS! MĒSTEPATĀS! JŪSTEPATĀS!
Ir diegam gals, nav gala šūšanai, ir mūžam gals, nav gala mūžam manis būšanai. Es kopšu, celšu arī aizsaulē, un manās acīs nemeklējiet “NĒ”. JĀ dara, JĀ iet, JĀ būt, JĀ sader. Es smejos, pieceļos no rīta, aunos un eju skaistos atkal saukt un jaunos.