Šodien dziedāšu par mīlu senu,
Kuras pēc man sirds vēl tagad sāp.
Toreiz saules rietā Gaujas krastā
Abi divi mīļi sēdējām.
Tavas rokas mani cieši skāva,
Lūpas saldus vārdus čukstēja.
Sacīja – tu vienīgais virs zemes,
Kuram savu sirdi atdošu.
Toreiz saules rietā Gaujas krastā
Mīļo meitēn, mani pievīli.
Citam solījusies tu jau biji,
Pievilts devos projām svešumā.
Ilgi klejojot pa plašo zemi
Atkal Gaujas krastā nonācu.
Saules rietā, baltos ievu ziedos
Sirdī sena sāpe iedzeļ man.