Draugs, ja kādreiz es pārnākšu mājās,
Būs jau cita, ko mīlēsi tu,
Tad es aiziešu Gaujmalas krastos
Tur, kur kādreiz es tevi gaidīju.
Ievas Gaujmalā ziedēt kā senāk,
Runās krasts – tas, kas Gaujmalā bij`.
Manai sirdij vairs nebūsi mīļš tu,
Zudis viss – arī tu, man gaišais draugs!
Tad es noplūkšu ziedus no ievām,
Gaujas viļņos lai tos kaisītu,
Lai tie kopā ar zudušo mīlu
Ietu projām un tālāk peldētu.